Ārlavas baznīca atgūst majestātisko krāšņumu
02.06.2023

            Šovasar apmeklētājiem ir slēgta Ārlavas luterāņu baznīca. Kamēr pavisam netālu tik neiedomājami lielai platībai nav pieejas traģiskā ugunsgrēka dēļ, te iemesls ir ļoti labs — pašreizējās mūra ēkas 225. gadadienā norit dievnama atjaunošana.
Senākās rakstiskās liecības par Ārlavas baznīcu atrodamas no 1383. gada, tagadējā mūra baznīca gan pabeigta 1793. gadā, bet pašreizējo izskatu tā ieguvusi pēc pārbūves 1863. gadā.
            Remonts senajā būvē norit projektā «Ārlavas evaņģēliski luteriskās baznīcas atjaunošana un modernizācija» ar Eiropas Savienības Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai atklātajā projektu iesniegumu konkursā Latvijas Lauku attīstības programmas 2014.—2020. gadam gūto finansiālo atbalstu «Talsu rajona partnerības» administrētajā «Leader» programmā. Paredzēta baznīcas zāles griestu koka paneļu, sienas apmetuma un krāsojuma atjaunošana, grīdas hidroizolācijas ierīkošana un seguma atjaunošana, pamatu ārmalas vertikālās hidroizolācijas un lietus ūdens kanalizācijas sistēmas atjaunošana, iekšējās elektroinstalācijas un zibens aizsardzības sistēmas izbūve. Jaunais sienu krāsojums tiks veidots atbilstoši vēsturiskajam krāsojumam, bet līdzsvaram dievnams tiks arī modernizēts ar jaudīgāku elektroinstalāciju ievilkšanu, kas kalpošot par pamatu oriģinālu, nebijušu kultūras un reliģisku pasākumu rīkošanai. Piemēram, projekta noslēguma pasākumā, kas tiks veidots kā dāvinājums Ārlavas pagasta iedzīvotājiem Latvijas simtgadē, iecerēts izmantot videoprojekcijas uz senās baznīcas sienām, tādējādi izstāstot Ārlavas pagasta un draudzes stāstu. Celtniecības un iekšējās elektroinstalācijas izbūves izmaksas plānotas 29 998,75 eiro apmērā. Projekta noslēguma posmā tiks atjaunota arī baznīcas ārpuse.
            «Pēc projekta īstenošanas baznīca durvis varēs atvērt plašāk apkārtnes iedzīvotājiem un viesiem svētkos un svētdienās,» spriež draudzes mācītājs, Kandavas iecirkņa prāvests Mārcis Zeiferts. «Ārlavas baznīca kļūs vēl pievilcīgāka. Nevar noliegt — iekštelpu sienas iegūs majestātisku krāšņumu. Baznīcas koka kasetētie griesti atgūs askētisko pievilcību, baznīcas grīda — senatnīgo valdzinājumu. Par to patiesi liels prieks. Jāpiezīmē, ka pēdējās desmitgadēs dievnams neko tādu nav piedzīvojis. Iepriekšējie remonti notika pirms vairāk nekā pusgadsimta. Līdz šim, pateicoties labvēļu atbalstam, lielākie remontdarbi notikuši ārpusē, un tas ir licis 18. gadsimta beigās celtajai dievnama ēkai Talsu apkārtnes iedzīvotāju acīs gūt lielu ievērību.

            Veikts baznīcas fasādes krāsojums un atjaunots žogs. Ir veikti arī mazāka mēroga darbi, atjaunojot sakristeju. Piespiedu kārtā pēc vētras 2005. gadā veikta jumta nomaiņa. Vecais jumts tagad kļuvis kā savdabīga instalācija Pedvāles brīvdabas mākslas parkā. Ar Lauku atbalsta dienesta palīdzību pirms vairākiem gadiem veikts torņa iekštelpu remonts, nodrošinot pieejamību ceļotājiem,» paveikto uzskaita mācītājs.
            Tomēr ilgus gadus draudze sapņojusi tieši par iekštelpu remontu, kam līdzekļus līdz šim atrast nav izdevies. «Iekštelpu vecā elektroinstalācija kļuva ar katru gadu bīstamāka. Nu dievnams iegūs jaunu elektroinstalāciju un līdz ar to mums būs iespēja nomainīt vecos, padomju apgaismes ķermeņus pret jauniem. Tiem vieta tagad muzejā, lai citi izmanto filmu uzņemšanai par aizgājušajiem laikiem!» ne bez iemesla saka M. Zeiferts.
            Remontdarbu noslēgumā rudens pusē iecerēts atzīmēt baznīcas gadadienu un svinēt pateicības dievkalpojumu par piedzīvoto atjaunotni. «Pašreizējai mūra ēkai šogad aprit 225 gadi. Dievnama neogotiskais izskats iegūts pēc 1863. gada pārbūves, tātad tieši pirms 155 gadiem. Draudze pati gan ir daudz senāka. Pirmais zināmais evaņģēliskais mācītājs kalpojis jau 1582. gadā. Esam priecīgi, ka Ārlavas dievnams Latvijas simtgadē atgūst savu cēlumu un košumu. Ikviens apmeklētājs būs patiesi pārsteigts par veiktajiem darbiem, apmeklējot dievnamu pēc tā atjaunošanas. Remonta laikā baznīca vasarā ir slēgta, jo dievkalpojumus iekšpusē noturēt nav iespējams, un arī baznīcas ārpusē notiek ievērojama labiekārtošana.
            Cerams, ka ārēji redzamie darbi ļaudis mudinās ikdienā galvas pacelt nedaudz augstāk un atvērs sirdis mīlestības darbiem. Baznīca taču nav muzejs, bet visupirms paši esam kā dzīvi akmeņi Kristus miesā,» atgādina M. Zeiferts.

Raksta autors: Elīna Lāce